Vadītāja: Katrīne Suta - Pranča
Improvizācijas teātris ir teātra forma, kurā aktieri visas ainas izspēlē bez iepriekš sagatavota scenārija, vadoties daļēji vai tikai no skatītāju ieteikumiem par tēmām, tēliem, vietām vai īpašībām. Improvizācijas teātris var pastāvēt visu žanru ietvaros.
Improvizācijas tehnikas tiek plaši izmantotas aktieru apmācības procesā un mēģinājumos gatavojoties izrādēm vai filmēšanai. Improvizācijas procesu un iemaņas pielieto arī citās nozarēs, piemēram, komunikāciju spēju, radošuma un komandas saliedēšanas treniņos. Psihoterapijā improvizācija kalpo kā rīks, lai gūtu ieskatu par cilvēka domām, sajūtām un attiecībām. Cilvēki nodarbojas ar improvizāciju, lai uzlabotu savu personību un sociālās iemaņas arī, ja ikdienā neuzskata sevi par improvizācijas aktieriem.
Playback teātris ir improvizācijas teātra veids. Performances laikā katram skatītātajm ir iespēja kļūt par izrādes līdzautoru un varoni vienlaicīgi, burtiski ieraudzīt sevi no malas un ne tikai ieraudzīt savas sajūtas, bet arī izdzīvot tās vēlreiz. Katra performance rodas skatītāju acu priekšā un vairs nekad nevar tikt atkārtota. Jebkurš no skatītājiem var pastāstīt savu stāstu un tas atdzīvojas uz skatuves. Stāsts, ko stāsta skatītājs var būt tikai kā garāmslīdošs iespaids darbu un notikumu steigā, vai arī kaut kas, kas nejauši uzaust atmiņā. Vadītājs uzdos jautājumus, lai noskaidrotu situācijas apstākļus, bet aktieri nevis burtiski atkārtos situāciju, bet nospēlēs to, ko būs sadzirdējuši. Stāstītājs, kas redz savu stāstu uz skatuves, sajūt, ka citi cilvēki reāģe uz viņa stāstu. Tas, kurš stāsta par sevi, gatavs atvērties nepazīstamiem cilvēkiem, jo jūtas drošībā – tas ir pleibeka pamata princips.
Vērojot, kā svešs stāsts ar aktieru palīdzību atdzīvojas, iegūst papildus jēgu un dziļumu, skatītāji neviļus aizdomājas par savas dzīves notikumiem, par personiskajām sajūtām. Un gan skatītāji, gan stāstītājs redz, ka tas, kas liekas nenozīmīgs, patiesībā ir uzmanības vērts.
Šādu interaktīvo teātri pirms 40 gadiem izdomāja amerikānis Džontans Fokss (Jonathan Fox), savienojot improvizācijas teātri ar psihodrāmu.
