9. – 12. klases Nacionālā teātra izrādē

28
Decembris 2018

Ar klasi apmeklējām ļoti atšķirīgo Valtera Sīļa režisēto izrādi “Tikšanās vieta Rīgas pilsētas 2. teātris”. Nezinu, kādā pat žanrā šo izrādi var ielikt. It kā vēsturiska un nopietna, taču tajā pat laikā smējāmies un uzjautrinājāmies. Mēs tikām ievietoti tādā kā simulācijā, kurā mums bija iespēja atgriezties 100 gadus senā pagātnē. Pieredzēt, piedalīties, izjust, bet tajā pašā laikā nevarot izmainīt notiekošo. Kas, starp citu, lika ļoti aizdomāties par to, kā būtu, ja varētu šajā kaut ko mainīt, un ar to es domāju Latvijas Republikas proklamāciju, tās norisi un iznākumu. 

Ieejot zālē, mums katram izdalīja atskaņotāju ar austiņām, kas, protams, jauniešiem lika ieinteresēties vēl vairāk, un zālē rosījās sarunas un kņada, kas parasti ir normāli pirms izrādes, it īpaši pusaudžiem, kuriem grūti noturēt uzmanību svarīgos pasākumos, bet, esot zālē, šķita, ka viss ir atļauts.

Kad zālē ienāca pirmie aktieri, kuri burtiski ienāca pa skatītāju ieejas durvīm nevis aizskatuves, biju apjukusi un nezināju, kas notiek vai ko man darīt. Ejot laikam, tā teikt, “iebraucu” visā, kas notiek, uzliku austiņas un atskaņotājā kaut ko “slēgāju”, tad beidzot kāds sāka runāt manā ausī. Atskaņotājā skanēja 4 kanāli, ja pareizi atceros, un katrā no tiem bija atšķirīgs runātājs, kas stāstīja ļoti atšķirīgi. Pa šo laiku, kamēr es to visu aptvēru, uz skatuves norisinās pirms 100 gadiem notikusī Latvijas Republikas proklamācija, kas, starp citu, bija ļoti reālistiska. Aktieri runāja skaļās balsīs garus tekstus, kurus neviens no jauniešiem, manuprāt, neizprata, centos ieklausīties, jo domāju, varbūt nevar klausīties tikai austiņās “čalī” pa 1. kanālu, kuru biju izvēlējusies, kurš aktīvi runāja, bet man ļoti patika klausīties, tikai nesapratu, vai man ir atļauts tikai klausīties, piemēram, austiņās. Tāpēc sāku skatīties apkārt uz saviem klases biedriem, centos saprast, ko viņi dara. 

Izrāde ilga vienu stundu un desmit minūtes, kas izrādei ir ļoti maz, taču jau izrādes pusē sapratu, ka esmu tik nogurusi no konstantas koncentrēšanās un sekošanas visam līdzi, ka tiešām jutos kā pēc garas dienas skolā. Centos pavērot apkārtējos, skolotājas, diemžēl neredzēju, jo viņām izrādes organizatori  bija paredzējušie vietas balkonā, taču bija ļoti interesanti novērot citus manus vienaudžus, kā viņi rīkojas, kuru kanālu izvēlas klausīties, vai dara visu, ko austiņā runājošais “čalis” saka un vai vispār viņi ir ieinteresēti notiekošajā.

Secinājumi bija pārsteidzoši, jo tiešām visiem, manuprāt, no sirds patika un visi labprāt klausījās un centās izprast tā laika lēmumus un darbības, ko, manuprāt, skatoties bez austiņām, būtu daudz sarežģītāk. Arī aktieri bija ļoti zināmi, tāpēc skatīties bija vēl interesantāk. 

Visā kopumā, manuprāt, šī bija viena no interesantākajām izrādēm, uz ko kopā ar klasi un arī pati esmu bijusi. Nevienam nekas netika uzspiests, katrs varēja izvēlēties savu kanālu, ko klausīties vai vispār neklausīties, starplaicīga runāšana vai smiekli netika aizrādīti vai neatļauti, viss bija ļoti vienkārši, taču tajā pašā laikā ļoti interesanti un izzinoši, ko, manuprāt, ir grūti panākt izrādē, kura jārāda jauniešiem. 

Apdomājot izrādi un sarunas skolā ar skolotājiem, domāju, kāds bija izrādes mērķis? Uz šo jautājumu katrs pats sev var sniegt atbildi. Domāju, ka mums katram būtu jādomā par vismazāko lietu, kuru mēs darām. Viss, kas notiek, ir noteiktu rīcību summa. Skatoties šo izrādi, es sajutu, ka tiek pateikts tas, ka mēs, skolēni, esam tie, kas veido esošās Latvijas nākotni.

          Gabriela Grīntāle, Gabriels Liedeskrastiņš, 9.b.