Sabīne Kalēja, 12.klase
Es esmu Latvija
Manī sarkanbaltsarkanas asinis plūst,
Esmu es ieaudzis zemei šai dzīslās;
Tikai vienu gaisu elpot es spēju,
Un ūdens tik viens dzirdīt mani prot.
Mani ceļi vis neved uz Romu,
Tie ved tik tur, kur mājo mana sirds,
Un tas ir zemē tik vienā,
Kur pamalē sarkanbaltsarkans karogs plīv.
Es esmu Latvija.
Caur sarmotu logu es veros uz rītiem,
Un vakaros zvaigžņotas debesis mirdz,
Un pat smilšu graudiņš pavisam sīks
Tad man šķiet ļoti nozīmīgs.
Es esmu Latvija.
Paveros krēslā es debesu jumā
Un tur mums sen jau viss ierakstīts –
Latvieši tiešām ir tā tauta,
Kam liktenis tomēr būs labvēlīgs,
Tik jātur mums cieši viens otram ir roka
Un jāpalīdz otram saknes šeit dzīt,
Lai tad, kad pāri iet negaisa brāzmas,
Mēs varam viens otram būt noderīgs.
Tas gluži tāpat kā sensenos laikos,
Kad latvis važās bij ieslodzīts,
Un vienīgais spēks, kas tad ļāva tikt cauri,
Bija brāļa rokasspiediens sīksts.
Es esmu Latvija.
Manī visā plūst Daugava, Lielupe, Gauja,
Es esmu meži, pakalni un ielejas plašas,
Mana zeme ir visas pasaules krāsas
Un stāsts, kas nekad netaps izstāstīts.
Manā priekšā vēl kalni ar virsotnēm augstām
Un likteņi, ko kopā mums izmainīt,
Vēl tūkstošiem ceļu un līkumu ejams,
Un sapņi, ko reālus padarīt.
Es esmu Latvija.
Sabīnes dzejolis ar viņas noformējumu skatāms šeit 1.lappuse un šeit 2.lappuse
