Labie vārdi Latvijai

13
Novembris 2018

Lāčplēsis. Andreja Pumpura eposs vai vienkārši mūsu valsts varonis? Varonis tikai tad vai arī tagad, kad Latvijai pēc dažām dienām aprit simts, simts nodzīvotu gadu. Gadu, kuros ir izcīnīts Latvijas vārds, tieši tāds, kāds mums tas ir tagad.

11. novembrī, stāvot 11. novembra krastmalā, mēs aizdedzam svecīti, godājot mūs “Lāčplēšus” – mūsu varoņus. Es noliku svecīti uz mūra, pie kura pulcējās visa pārējā latviešu tauta, kurai es vēlētos uzdot jautājumu: “Vai katrs no jums kaut nedaudz var sevi uzskatīt par Lāčplēsi. Vai katrs no jums spēj atzīt sevi par Latviju mīlošu sastāvu?” Mēs esam tik maz, mēs esam pavisam maza daļiņa no šīs pasaules, bet tajā pašā laikā mēs esam daļa no Baltijas valstīm, mēs esam Latvijas daļa, katrs no mums ir daļa no Visuma. Kur šis Visums griežas? Mēs ejam pa apli vai virzāmies kaut kur uz priekšu? Es uzdodu jautājumus, cerot uz tiem sagaidīt atbildes.

Es šeit gribu palikt, veidot ģimeni un pēcnācējus, gribu mīlēt un lolot Latviju, gribu būt tās varone. Es tik daudz vēlos, bet gaidu, kad kāds Latviju mainīs manā vietā, gaidu, kad kāds man ar karoti mutē ieliks saticību, mieru, atbildību, labu sabiedrisko stāvokli un vispārēju cieņu pret zemi, kurā es dzīvoju. Dažreiz man liekas, ka mēs katrs gaidām un protam tikai sūdzēties. Jā, mēs neesam augstākā valsts vara, esam parasti dzīvojoši valsts iedzīvotāji, tauta, kas gaida Lāčplēsi atgriežamies. Bet viņš taču ir tepat – katrā no mums. Varbūt tas skan tik banāli un tā, kā mums to stāstīja pirmajā klasē, bet tieši tik vienkārši tas arī ir. Viss, kas notiek ar mums, ir mūsu pašu radīts, un es par to pārliecinos ar katru dienu vairāk un vairāk.

Cilvēks spēj mainīties uz labo, par spīti visam ļaunajam, kas sastrādāts pagātnē. Arī mēs, latviešu tauta, varam censties piedot kļūdas, ko kāds kādreiz ir pieļāvis. Manuprāt, galvenais mums, latviešiem, ir visapkārt, tie esam mēs viens otram, mūsu stiprās ģimenes, mūsu staltie ozoli un zaļā daba. Nekas nemainīsies, ja aizbrauksim no Latvijas, meklējot ko labāku. Mums ir jāmīl, jāaizstāv un jāgodā to, kas mums ir dots.

Vēlos būt savai zemei Lāčplēsis, tāpēc zinu, man un manai tautai vēl tāls ceļš ejams. Ceļš, kurā attīstīsimies, strādāsim un mīlēsim.

Gabriela Grīntāle,

9. b klase